EN LV RU

Par Biennāli

 

Rīgas Starptautisko Laikmetīgās Mākslas Biennāli

Rīgas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA) - jauns un vērienīgs projekts, kas uzsākts 2016. gadā ar spēcīgu reģionālo fokusu, Eiropas perspektīvu. Par pamatu ņemot Rīgas un Baltijas bagātīgo vēsturi, Biennāle pievērš uzmanību plašāka reģiona mākslinieciskajai videi un rada māksliniekiem iespējas veidot dialogu ar pilsētas un tās apkārtnes kultūras, vēstures un sociālpolitisko kontekstu.

Ņemot vērā biennāļu kultūras jeb tā dēvētās biennalizācijas izplatīšanās kritiku, Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles mērķis ir izveidot ilgtspējīgu modeli, kas ir balstīts uz labāko pieredzi un prioritizē māksliniekus, mākslas darbus un rūpīgu mākslas prezentāciju un mediāciju. Biennāles pamatā ir darba process, kas sākas vietējā, valsts kontekstā, paplašinās līdz reģionālajam, kā arī līdz starptautiskajam. Biennāles mērķis ir pētīt un izcelt kultūras  procesus, kā arī kļūt par neatņemamu sastāvdaļu kultūras reģiona kontekstā. Ar biennāli, stiprinot starptautiskās attiecības, paredzēts panākt Baltijas reģiona kultūras aktīvāku integrāciju starptautiskajā kultūras kontekstā. Atspoguļojot biennāles starptautisko kontekstu un uzdevumu palielināt māksliniecisko mijiedarbību starp Baltiju un pārējo pasauli, lielākā daļa mākslinieku, kuri tiks aicināti dalībai biennālē, dzīvo, strādā, vai ir dzimuši Baltijā — teritorijā, kas joprojām ir samērā maz izpētīta, neraugoties uz tās bagātīgo māksliniecisko devumu.

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle uzskata sevi par atvērtu platformu mākslinieciskiem eksperimentiem, vietējo un starptautisko mākslinieku, mākslas darbinieku un institūciju sadarbības veicinātāju, kā arī kā barometru sabiedrisko, politisko un ekonomisko problēmu skatīšanai caur mākslas prizmu. Biennāle pirmo reizi notiks 2018. gada jūnijā. Par 2018. gada Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles galveno kuratori ir iecelta Katerina Gregos.

Biedrība

 

Rīgas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA) ir tās dibinātāja — Rīgas Biennāles Fonda — galvenā iniciatīva. Fonda dibinātāji - Agnija Mirgorodskaja, Jemeļjans Zahārovs un Aleksandrs Gafins izveidoja Rīgas starptautiskās mākslas biennāli, lai izveidotu jaunu starptautisko platformu ārvalstu un Baltijas māksliniekiem, popularizētu laikmetīgo mākslu un sniegtu izglītojošu un sabiedrisku atbalstu reģionā, kā arī palielinātu māksliniecisko mijiedarbību starp Baltiju un pārējo pasauli.

Jau kopš viduslaikiem Rīga ir bijusi svarīgs tirdzniecības centrs un nesenā pagātnē ir kalpojusi par nozīmīgu rūpniecības bāzi. Latvijas vēsturiskās attiecības ar Zviedriju, Krieviju, Poliju un Vāciju ir to novietojušas dažādu kultūru un ideoloģiju krustcelēs starp Austrumiem un Rietumiem. Rīgas starptautiskā mākslas biennāle pēta reģiona īpašo psihoģeogrāfiju globālo pārmaiņu laikā.

Dibinātāji

Agnija Mirgorodskaja
Rīgas Biennāles Fonda dibinātāja un direktore, 
Rīgas Starptautiskās Laikmetīgās Mākslas Biennāles (RIBOCA) līdzdibinātāja un komisāre

Agnija Mirgorodska Sanktpēterburgas universitātē ir ieguvusi bakalaures grādu spāņu studijās, Londonas pilsētas universitātē — papildu bakalaures grādu starptautiskajā politikā un „Sotheby’s” mākslas institūtā Londonā un Ņujorkā — maģistres grādu mākslas pārvaldībā. Pēc darba „Christie’s” Krievijas nodaļā un komerciālajā Londonas mākslas galerijā „Andipa”, nolēma pievērsties  mākslas nekomerciālajam sektoram.

Agnija ir puslietuviete, puskrieviete un RIBOCA koncepciju ir izstrādājusi kā biennāles platformu, lai radītu iespējas ārzemju un Baltijas māksliniekiem mijiedarboties gan ar Rīgu, gan plašāku apkārtni. Uzaicinot starptautiski atzītu kuratori un sadarbojoties ar starptautisko konsultatīvo padomi un augošo komandu, Agnija, kas pārzin piecas valodas, pārrauga Biennāles sagatavošanu un ir RIBOCA vēstniece visā pasaulē. Viņa dzīvo un strādā Rīgā. 

Aleksandrs Gafins
Līdzdibinātājs

Aleksandrs Gafins ir plaši pazīstams kultūras producents ar vairāk kā divu gadu desmitu pieredzi vērienīgu izstāžu un labdarības pasākumu rīkošanā. Viņš ir vairāku konsultatīvo padomju loceklis, tostarp A. Puškina Valsts tēlotājmākslas muzejā, Amerikas A. Puškina mākslas akadēmijā, Lielajā teātrī Maskavā un Maskavas konservatorijā. Aleksandrs pārmaiņus dzīvo un strādā gan Rīgā, gan Maskavā.

Jemeļjans Zaharovs
Līdzdibinātājs

Jemeļjans Zaharovs ir mākslas kolekcionārs un galerists piektajā paaudzē no Krievijas. Pazīstams ar to, ka starptautiski ievērojamus māksliniekus iepazīstina ar jaunām auditorijām un teritorijām. Viņš Biennāles komandu papildina ar savu plašo vietējo un reģionālo sakaru tīklu. Jemeļjans pārmaiņus dzīvo un strādā gan Maskavā, gan Pietrasantā.

Kuratori

Katerina Gregos
Vadošā kuratore

Katerina Gregos ir grieķu izcelsmes kuratore, autore un lektore, kas kopš 2006. gada dzīvo Briselē. Viņai ir plaša starptautiskā kuratores pieredze, bijusi kuratore vairākām kritiķu atzinīgi novērtētām vērienīgām izstādēm un biennālēm, tostarp Beļģijas paviljonam „Personne et les autres: Vincent Meessen & Guests” 56.Venēcijas biennālē; 5.Saloniku biennālei „Between the Pessimism of the Intellect and the Optimism of the Will” (2015); „No Country for Young Men: Contemporary Greek Art in Times of Crisis” tēlotājmākslas centrā „BOZAR” Briselē (2014); „The Politics of Play” Gēteborgas starptautiskajai laikmetīgās mākslas biennālei ar kopējo nosaukumu „PLAY! Recapturing the Radical Imagination” un līdzkuratore „Liquid Assets: In the Aftermath of the Transformation of Capital” laikmetīgās mākslas festivālā „Steirischer Herbst” Grācā (2013); „Newtopia: The State of Human Rights” Mehelenā un Briselē (2012). Togad viņa strādāja arī „Manifesta 9: In the Deep of the Modern” kuratoru grupā Genkā. 2011.gadā viņa bija Dānijas paviljona slavenās izstādes par vārda brīvību „Speech Matters” kuratore 54.Venēcijas biennālē un līdzkuratore Manheimas, Ludvigshāfenes un Heidelbergas 4.fotofestivālam „The Eye is a Lonely Hunter”. 2009.gadā viņa bija kuratore „Contour: the 4th Biennial for Moving Image” ar nosaukumu „Hidden in Remembrance is the Silent Memory of our Future”. Cita starpā K.Gregos ir bijusi kuratore 2006.gada Īrijas laikmetīgās mākslas biennālei „EVA International” ar nosaukumu „Give(a)way: On Generosity, Giving, Sharing and Social Exchange”. Visbeidzot, šogad viņa strādāja projekta „Uncertain States: Artistic Strategies in States of Emergency” kuratoru grupā „Akademie der Künste” Berlīnē. 

Pašreizējie un tuvākie projekti ietver „A World Not Ours” Milūzas „Kunsthalle” un „Summer of Love” Švarca fondam (2017), kā arī „The State is Not A Work of Art” Tallinas „Kunstihoone”, „Kunstihoone” galerijai un Tallinas pilsētas galerijai (2018).

Katerina Gregos bieži piedalās starptautisko žūriju darbā, tostarp nesen Somijas un Īrijas paviljona žūrijā 2017. gada Venēcijas biennālē un 2015. gada Hasselblada balvas žūrijā. 2016. gadā viņa bija Berlīnes starptautiskā kinofestivāla „Berlināle” un A. M. Katana fonda piešķirtās gada jaunā mākslinieka balvas Palestīnas māksliniekiem „YAYA Prize” žūrijas locekle.

Līdztekus neatkarīgās kuratores darbam K. Gregos ir „Deste” fonda laikmetīgās mākslas centra Atēnās dibinātāja, direktore un kuratore, mākslas un mediju centra „Argos” mākslinieciskā vadītāja Briselē un „Art Brussels” mākslinieciskā vadītāja.

Katerina Gregos ir absolvējusi Kurto mākslas institūtu un Karalisko koledžu (Londonas universitāte), kur apguva mākslas vēsturi, Eiropas literatūras un spāņu studijas, kā arī Londonas pilsētas universitāti, kur ieguva otru maģistres grādu muzeju pārvaldībā. Viņas raksti par mākslu un māksliniekiem tiek regulāri publicēti izstāžu katalogos, laikrakstos un žurnālos, un viņa ir vairāku mākslas akadēmiju vieslektore, tostarp HISK (Augstākajā tēlotājmākslas institūtā) Ģentē un Jana van Eika akadēmijā Māstrihtā.

Solveja Helvega Ovesena
Asociētā kuratore

Solveja Ovesena ir kuratore un kultūras studiju teorētiķe (maģistres grāds komunikācijā un kultūras studijās, kas iegūts Roskildes universitātē, Kopenhāgenas universitātē un Berlīnes Humbolta universitātē). Turklāt 2003. gadā viņa ir apguvusi „De Appel” kuratoru mācību programmu Amsterdamā.

Pašlaik viņa ir Berlīnes „Galerie Wedding — Raum für zeitgenössische Kunst” mākslinieciskā vadītāja (kopš 2015); Ziemeļu valstu vēstniecību „GROSSES TREFFEN” mākslinieciskā vadītāja, dibinātāja un direktore (kopš 2013); viena no Kristīnes Rūpstorfas izstādes Dānijas paviljonā 57.Venēcijas biennālē 2017.gadā kuratoru konsorcijā. 

No 2003. līdz 2004.gadam viņa strādāja par kuratora palīdzi „BAK” (basis voor actuele kunst) Utrehtā. No 2004. līdz 2006. gadam viņa bija kuratore „Kunsthalle Fridericianum” kuratoru meistarklasē Kaselē, Vācijā. Viņa ir bijusi vairāku starptautisko izstāžu kuratore, tostarp 6.Verkleicas biennāles „Happy Believers” Hallē (2006), pirmās Kopenhāgenas kvadriennāles „U-TURN Quadrennial for Contemporary Art” Dānijā (2008), Manheimas, Ludvigshāfenes un Heidelbergas 4. fotofestivāla „The Eye is a Lonely Hunter” (2011), kā arī gadu ilgam projektam „An Age of Our Own Making” — tā ir Austrumāfrikas un Rietumāfrikas, Āzijas un Tuvo Austrumu mākslinieku darbu izstāžu sērija 2016. gada „Images Festival” ietvaros Holbekā, Roskildē un Kopenhāgenā. Kopā ar Agustinu Peresu Rubio viņa ir bijusi kuratore arī Kristīnes Rūpstorfas personālizstādei „The Inner Sound that Kills the Outer”, kas 2009. gadā norisinājās MUSAC, Spānijā, un grupu izstādēm: „Die Welt als Bühne”, kas notika „Neuer Berliner Kunstverein” (NBK) Berlīnē (2009–2010), „Never odd or even”, kas notika „Grimmuseum” Berlīnē (2011) un Roskildes laikmetīgās mākslas muzejā (2012), kā arī „Either/Or”, kas norisinājās „Kunsthallen Nikolaj” Kopenhāgenā (2012) un „Haus am Waldsee” Berlīnē (2013).


Joli Dzanetaki
Kuratores palīdze

Joli Dzanetaki ir neatkarīgā kuratore, pētniece un autore, kas dzimusi Atēnās, bet pašlaik dzīvo Berlīnē. Viņai ir maģistres grāds mākslā un politikā, kas iegūts „Goldsmiths”, Londonas universitātē, un aspirantūras diploms mākslas vēsturē un kūrēšanā, kas iegūts „Sotheby’s” mākslas institūtā, kā arī Ekseteras universitātē iegūts bakalaures grāds mākslas ekonomikā. Viņa ir pievērsusies mākslas, politikas un sociālo problēmu attiecībām. 2016. gadā viņa strādāja par kuratora biedri izstādei „A World Not Ours”, kas atspoguļo Grieķijas salā Samosā notikušo bēgļu krīzi. Tajā pašā gadā viņa bija kuratore izstādei „Eclectic Dreamers”, kas norisinājās „Siegfried Contemporary” Londonā, kur no 2015. līdz 2016. gadam viņa ir arī strādājusi par direktora palīdzi. Viņa ir līdzdibinātāja nekomerciālajam projektam „We Hybrids”, kas sastāv no sadarbības semināru sērijas. Kopš 2013. gada viņa ir piedalījusies dažādu izstāžu rīkošanā, piemēram, „Faces & Spaces”, kas notika Berlīnes „BOX Freiraum” 2017. gadā. Viņa ir līdzredaktore un autore drukātajā un tiešsaistes žurnālā „Archipelago”, kura mērķis ir pilnveidot mākslas un politikas attiecības. 

RIBOCA1 koncepts

 

Pirmā Rīgas biennāle

VISS BIJA MŪŽĪGS LĪDZ PĀRSTĀJA TĀDS BŪT

Ātrums ir ekstāzes paveids, kuru cilvēkam dāvājusi tehniskā evolūcija... Cilvēks ir notverts laika nogrieznī, atrauts gan no pagātnes, gan no nākotnes; viņš ir izrauts no laika kontinuitātes; viņš ir ārpus laika...

Milans Kundera, Lēnums, 1996

Pārmaiņas ir pastāvīgs un nemanāms process. Nekas nepaliek tāds kā iepriekš un tomēr nereti šķiet, ka viss ir fiksēts, drošs un negrozāms. Pārmaiņas izpaužas dīvainos veidos. “Ta panta rhei” (viss plūst), aizrādīja sengrieķu filozofs Herakleits: no vismazākās organiskās sīkdaļas līdz pat Visumam viss pastāvīgi mainās. Herakleits apgalvoja, ka jebkurš šķietami stabils priekšmets galu galā ir tikai iztēles auglis. Tikai pārmaiņas ir reālas, pastāvīgas un mainīgas kā nerimtīgi plūstoša upe, kura vienmēr atjaunojas un tikai šķiet paliekam viena un tā pati. Līdz pat nesenam laikam – izņemot retos, radikālos personīgu, sociālu vai politisku pārmaiņu mirkļus – mums šķita, ka pārmaiņas piezogas lēni. Taču tad pienāk diena, kad pamostamies un pēkšņi piedzīvojam negaidītu apziņas lūzumu. Mēs piepeši atskāršam, ka mūsu pasaule pārmainījusies līdz nepazīšanai. Mēs esam neviļus iesviesti nākotnē. Pēdējos gados, un it īpaši kopš tehnoloģiskā revolūcijas, šķiet, ka pat Herakleita pastāvīgā plūsma vērtusies brāzmainā straumē. Mūsu pasaule uzņem aizvien lielāku ātrumu. Kā savā grāmatā Faster: The Acceleration of Just About Everything (Ātrāk. Gandrīz itin visa paātrinājums) norāda Džeimss Gleiks (Gleick), “Mēs esam nonākuši nanosekundes laikmetā. Sākušies īsti ātruma svētki.” Pirmajā Rīgas biennālē mēs apdomāsim pārmaiņu fenomenu – kā cilvēki to gaida, pieredz, aptver, asimilē un kā tiek ar to galā šajā paātrināto pāreju laikā. 

Nosaukums Everything Was Forever, Until it Was No More (Viss bija mūžīgs līdz pārstāja tāds būt) aizgūts no Alekseja Jurčaka (Alexei Yurchak) tāda paša nosaukuma grāmatas. Jurčaks apspriež Padomju Savienības sabrukumu un vienu definējošu tā iezīmi – kaut gan padomju sistēma šķita mūžīga un nemainīga, tās sabrukums tika uztverts kā pilnīgi normāla parādība. Šoks par nonākšanu jaunā iekārtā iestājās tikai vēlāk. Grāmatas nosaukums attiecas uz pārmaiņu slideno būtību, uz faktu, ka tam, kas šķiet mūžīgs, var pienākt piepešs gals. Jurčaks to dēvē par “uz priekšu pārtīto vēsturi”. Šis nosaukums rezonē visā postpadomju telpā, arī Baltijas valstīs, taču to var uztvert arī kā spēcīgu mūsu laikmeta metaforu. 

Globālākā mērogā mēs atrodamies pie ūdensšķirtnes, kur mūs lielā ātrumā aizlingojušas tehnoloģiskās pārmaiņas, jaunie ikdienas dzīves paradumi, kas uzradušies vienā acumirklī – piemēram, interneta un viedtālruņu konsolidācija mūsu dzīvē, kā arī radikālās idejas, kas pamazām kļūst par ierastu parādību. Tomēr aizvien vairāk mūsu vidū uzrodas gan veci, gan jauni, kam grūti turēties līdzi nepārtrauktajai, visaptverošajai informācijas plūsmai un pastāvīgajam dzīves un darba paātrinājumam. Pārmaiņas, kam tehnoloģijas piešķīrušas vienkāršību, sākumā šķiet dabiskas. Ieviestas kā jauninājumi, tās drīz vien kļūst par nepieciešamību vistīrākajā kapitālistiskajā veidā, tomēr ir pārāk dziļas un pārāk straujas, lai mēs tās tiešām aptvertu un tām piemērotos bez liela stresa un bailēm. Mēs kaut kā piemirstam, ka aizvien vēl esam dzīvnieki un kā dzīvnieki tikai ar grūtībām piemērojamies pārmaiņām. Pateicoties “aprīkojumam”, mums gan tas izdodas labāk nekā lielajam vairumam pārējo dzīvu būtņu, taču arī mums pārmaiņas nozīmē stresu. Kaut gan pastāvīga paātrinājuma stāvoklis lielā daļā dzīves kļuvis par normu un atšķiras no vietas uz vietu, no pilsētas uz pilsētu un no valsts uz valsti, tikai retais uzdod par to jautājumus vai tam pretojas. Savā iedomībā mēs izliekamies nezinām, ka evolūcija, kas mums ļāvusi pielāgoties jauniem apstākļiem, ir ārkārtīgi lēns process. Padomāsim par šo vienkāršo laika asi: dzīvība uz zemeslodes parādījās pirms 4 miljardiem gadu; homo sapiens uzradās pirms 70 000 (pēc jaunākajiem pētījumiem – 300 000) gadu, un dzīvība uz planētas attīstījās ļoti lēnā tempā līdz pat finanšu un lauksaimniecības revolūcijai, kura aizsākās 17. gadsimta sākumā. Tikai līdz ar industriālo revolūciju pārmaiņas pieņēma dramatisku raksturu un tvaika dzinēja gadsimts iesvieda cilvēci modernajā laikmetā. Tehnoloģiskā revolūcija, kas sākās vienlaikus ar industriālo revolūciju un tagad kulminējusi ar digitālo revolūciju ir – gluži tāpat kā visa homo sapiens vēsture – tikai īss zibsnis pie cilvēces ilgajām, naksnīgajām debesīm. 

Kopš industriālās revolūcijas paātrinājuma temps kļuvis vēl vairāk sakāpināts. Trīssimt gadu laikā mums nācies pielāgoties dzīves apstākļiem, paradumiem un uzlabojumiem, kas ne mazākajā mērā neatgādina tos, kuri mūsu senčiem bija pieejami tūkstošiem gadu garumā. Šajā laika posmā pasaulē dominējis humānisms. Tuvākajos gadu desmitos dabisko izlasi, iespējams, nomainīs “mākslīgais intelekts” un zinātnes iejaukšanās. Cilvēka šķietamā valdīšana pār planētu tā saucamajā antropocēna laikmetā nozīmē, ka šī gadsimta laikā pasaule visticamāk pārvērtīsies līdz nepazīšanai. Pasaule, kādu to pazīstam un izprotam šodien, tuvākajā nākotnē var arī vairs neeksistēt. Kaut gan pārmaiņu temps, kuru uzkurina zinātne un tehnoloģija, ir ievērojams, tas tāds nešķiet, jo lielās strukturālās pārmaiņas notiek gandrīz nemanāmi, ātri vien kļūstot par normu. Mēs dzīvojam nestabilā periodā, kad daudzi no mūsu pieņēmumiem un pārliecībām kļuvuši apšaubāmi. Gaidas un pareģojumi – kā politiskie, tā nepolitiskie –tiek atkal un atkal apgāzti kājām gaisā. 

Ģeopolitiskā ziņā Rīgas biennāli var uztvert kā daļu no Baltijas-Ziemeļvalstu-Postsovjetiskās telpas dinamikas, kuru vērts izzināt tuvāk. Ja cauri Latvijas teritorijai novilktu vertikālu līniju,  mūsu priekšā būtu karte ar jauno Austrumu-Rietumu robežlīniju un ap to radušos saspīlējumu, jo Krievija otrās postpadomju paaudzes sākumposmā maina ģeopolitiskās spēles noteikumus. Vienlaikus nevar ignorēt arī Latvijas vēsturisko sasaisti un konfliktus ar Zviedriju, Krieviju, Poliju un Vāciju. Sabrūkot Padomju Savienībai, radās “jauna reģionālā ģeogrāfija”, kuras izteiksmīgs piemērs ir Baltija, un tā prasa tālāku izpēti. Šis reģions kļuvis par vietu, kur notiek politiska un ekonomiska pārstrukturēšanās, identitātes pārdefinēšana un globāla reintegrācija. 

Nesenā eksistenciālā un identitātes krīze Eiropā un jaunā ģeopolitiskā realitāte pie Eiropas austrumu robežām, liecina, ka liberālo demokrātiju “pasaule, kur beigusies vēsture” nav aksioma un ka šī pēckara parādība patiesībā ir izņēmums, ja paraugāmies pāri Rietumu pasaules robežām. Patlaban Eiropa nopūlas paturēt spēkā transnacionālisma idejas, taču tur ar joni atgriežas nacionālisms un izslēdzoša, konkrētā vietā un telpā sakņota identitātes politika. Pieaugošā ekonomiskā nevienlīdzība satricina globalizācijas pamatus. Kā norāda Franko “Bifo” Berardi: 

“Līdz ar internacionālas pieejas izzušanu, ikviens pieder kādam klanam – etniskam vai virtuālam – un ikviens gatavojas sevi aizstāvēt pret gaidāmo invāziju. Pēc tam, kad notikusi atteikšanās no universāla apgaismībā sakņotas modernitātes apvāršņa, konfliktējošas subjektivitātes satur kopā ticība piederībai.”.

2016., Rīgas biennāles dibināšanas gads, tika nodēvēts par “politiskās zemestrīces gadu”, un, kaut arī šāds apzīmējums, iespējams, ir pārspīlējums, nav šaubu, ka atrodamies jaunas pasaules kārtības priekšvakarā. Eiropas kontekstā Timotijs Gārtons Ašs (Garton Ash) nosauca šo gadu par “1989. ar pretēju zīmi”. Prezidenta Trampa ievēlēšana, Brexit, nacionālisma atdzimšana un citi pilnīgi negaidīti radikāli pavērsieni noveduši pie sava veida “psihopolitikas” – citējot Pētera Sloterdeika (Sloterdijk) apzīmējumu. Savukārt filozofs Līvens de Kauters (de Cauter) to nodēvējis poētiskāk – par “politisko melanholiju”.   

Pasaule saskaras ar problēmām, kurām – par spīti mums pieejamām bezprecedenta zināšanām un informācijai – tā nav gatava. Notiek klimata pārmaiņas, pāreja no materiālās uz zināšanās bāzēto ekonomiku un “kognitīvo” kapitālismu, aizvien plašāka automatizācija, kas cilvēkus padarīs liekus un pārveidos darba tirgu, straujas izmaiņas demogrāfijā un visbeidzot – “transhumānisma” idejas – ticība, ka cilvēce var pārvarēt pašreizējos fiziskos un garīgos ierobežojumus ar zinātnes un tehnoloģijas palīdzību; šis pēdējais elements šobrīd var šķist kā tīrā fantāzija, taču tā var būt nākotnes realitāte, ņemot vērā straujo attīstību tādās jomās kā gēnu inženierija, medicīna, biotehnoloģija un nanotehnoloģija. 

Kā grāmatā Homo Deus norāda Juvals Noa Harari, tūkstošiem gadu garumā vēsturei bijuši raksturīgi tehnoloģiski, ekonomiski, sociāli un politiski apvērsumi. Taču viens elements palicis nemainīgs: cilvēce kā tāda. Šis fakts vairs nav nemainīgs lielums. Viņš atzīmē, ka “21. gadsimtā [..] cilvēces lielais projekts būs iegūt dievišķās radīšanas un iznīcināšanas spējas un uzlabot homo sapiens par homo deus.” Šī ir biedējoša doma. Fakts, ka “mēs tik strauji steidzamies lielajā nezināmajā”, novedis pie bailēm, nedrošības un sajūtas, ka esam nošķirti no saviem jutekļiem un emocijām. Tās vairs nav tādas bailes, kādas juta mūsu vecāki un vecvecāki – viņi piedzīvoja karu un trūkumu, kā arī savu modernitātes šoka dozu un bija spiesti iedarbināt izdzīvošanas mehānismus, lai tiktu ar visu galā. Tas, ko mēs piedzīvojam savā satīmekļotās, pārstimulētās pasaules ikdienā, šķiet normāli, turklāt mēs baudām lielākas privilēģijas. Taču vienlaikus mēs arī diez ko nespējam izprast pašreizējo brīdi un mums trūkst mūsu priekšteču izdzīvošanas iemaņu. Tā vien šķiet, ka visa cilvēce lido autopilotā un ne mirkli nepiezemējas, lai pārdomātu savas rīcības iemeslus. 

Liela daļa biennāļu un liela mēroga izstāžu pēdējā laikā bijušas visai retrospektīvas un pat anahroniskas, jo atskatījušās uz pagātni un zaudētām politiskām un sociālām utopijām, Rīgas biennāle savā pirmajā iemiesojumā pavisam noteikti pievērsīsies cilvēces tagadnei un tuvajai nākotnei laikā, kad mēs tuvojamies 21. gadsimta otrajam ceturksnim. Mēs pētīsim reģionā notikušās pārmaiņas, taču ievietosim tās arī plašākā kontekstā, jo pasaule šobrīd ir iekšēji saistīta. Biennāle būs reģionāla sava ģeopolitiskā fokusa ziņā, tomēr arī globāla, jo pētīs jautājumus, kas attiecas uz mums visiem.  No personīgā uz politisko un sociālo, uz filozofisko un eksistenciālo – biennāle palūkosies, kā laikmetīgie mākslinieki reaģē uz svarīgākajām mūsdienu problēmām, kā viņi fiksē pārmaiņas un iztēlojas nākotni. Rīga šim nolūkam šķiet ideāla vieta, jo tā bieži piedzīvojusi krasas pārmaiņas. Kaut gan, pārcietusi padomju okupāciju, pilsēta tagad ir daļa no Eiropas un jau pārdzīvojusi pāreju uz kapitālismu, tā saglabājusi pati savu ritmu un identitāti un ne tuvu nav kļuvusi par vienu no neskaitāmām augstā līmenī funkcionējošām metropolēm. Tā saglabājusi cilvēcīgu mērogu un tempu, un tās iedzīvotājiem – kā jau vairumam latviešu – ir tuvas attiecības ar dabu. Rīgas gaisotne un vēsture ļauj mums pievērsties tādām nozīmīgām vērtībām kā lēnums, palēninājums un pauze, lai pārdomātu un izprastu mūsu mainīgo tagadni, kā arī apsvērtu alternatīvus eksistences un rīcības veidus. 

Biennālē izcelsim māksliniekus no Baltijas un Ziemeļvalstīm, kā arī iekļausim starptautiska līmeņa māksliniekus, kuri pievērsīs uzmanību dažādajiem pārmaiņu parametriem, atklājot pašreizējo cilvēces stāvokli. Izstādes fokuss būs uz vairākiem aktuāliem jautājumiem, tādiem kā “lielais paātrinājums”, kādu vairums no mums mūsdienās piedzīvo urbānajos centros un megapilsētās, sabiedriskās dzīves un darba transformācijas, privātuma gals un “postpatiesības”, kā arī straujais zinātnes un tehnoloģijas progress un dažādo krīžu – ekoloģijā, kapitālismā, demokrātijā – pārvarēšanaa. Daudzas no šīm pārmaiņām radikāli ietekmējušas veidu, kā mēs piedzīvojam pasauli un ir iedragājušas – vai ignorējušas – visus mūsu jutekļus, izņemot redzi. Daļa no izstādes tādējādi pievērsīs uzmanību sensorium – cilvēka organisma uztveres instrumentu summai – iedarbinot jutekļus, kas padarīti margināli, un beidzot ļaujot uztverei palēnināties. Pirmās Rīgas biennāles mērķis ir radīt politisku, bet arī personīgu un eksistenciālu pašreizējā bezprecedenta laikmeta portretu un sasaistīt to ar tektoniskajām pārvirzēm, kādas šobrīd notiek kā publiskajā, tā arī privātajā jomā. Neatkarīgi no tā, vai pašreizējo ēru saucam par antropocēnu vai kapitalocēnu, vai “htulucēnu”, nav šaubu, ka dzīvojam epohālu pārmaiņu ērā. Tas ir vienlaikus aizraujoši un biedējoši. Rīgas biennāles mākslinieki pētīs šīs pārmaiņas un mūsu pielāgošanos tām, ataicinot nākotnes spokus un atminoties pagātnes praviešus.  

Katerīna Gregosa, 

galvenā kuratore

Pirmā Rīgas biennāle

Bibliogrāfija

Gleick, James, Faster: The Acceleration of Just About Everything, Pantheon, New York, 1999

Yurchak, Alexei, Everything was Forever Until it was No More, Princeton University Press, 2006

Berardi, Franco ‘Bifo’, The Coming ’17, E-flux Journal #78 – Decembris, 2016

Aitenhead, Decca, “So long, 2016: the year of the political earthquake”, 

https://www.theguardian.com/news/2016/dec/24/2016-in-review-world-news-syria-terrorism-brexit-trump-decca-aitkenhead

Garton Ash, Timothy, “Is Europe Disintegrating?”  

New York Review of Books, 19. janvāris, 2017

http://www.nybooks.com/articles/2017/01/19/is-europe-disintegrating/

Elden, Stuart (Ed.), Sloterdijk Now, Polity Press, Cambridge, 2012

De Cauter, Lieven, “Small Anatomy of Political Melancholy”,

http://crisiscritique.org/special09/cauter.pdf

Harari, Yuval Noah, Homo Deus: A Brief History of Tomorrow

Penguin, 2016

Haraway, Donna,  “Anthropocene, Capitalocene, Chthulucene: Staying with the Trouble”, in Anthropocene: Arts of Living on a Damaged Planet     

http://opentranscripts.org/transcript/anthropocene-capitalocene-chthulucene/

Komanda

Anastasija Blokhina
Izpilddirektore

Anastasija Blokhina ar izcilību ir beigusi žurnālistikas un komunikācijas studijas Sanktpēterburgas valsts universitātē. Viņa ir pieredzējusi kultūras producente, kas pazīstama ar savu darbu, īstenojot vērienīgus vizuālās mākslas projektus visā pasaulē gan muzeju, gan komerciālajā, gan nekomerciālajā sektorā.

No 2011. līdz 2014. gadam viņa bija ārējās komunikācijas direktore laikmetīgās mākslas muzejā un galerijās „Erarta”, kas ir lielākais laikmetīgās mākslas muzejs Krievijā ar galeriju tīklu vairākās pilsētās — Sanktpēterburgā, Ņujorkā, Londonā, Cīrihē un Honkongā. „Erarta” viņa piedalījās organizācijas attīstībā gan kultūras, gan komerciālā aspektā. No 2014. līdz 2016. gadam Anastasija bija fondā „Yarat” ietilpstošās galerijas „YAY” direktore Baku, Azerbaidžānā. Šajā amatā viņa strādāja pie dažādiem vietējiem un starptautiskiem projektiem un rīkoja galerijas mākslinieku izstādes Ņūdeli, Indijā; Romā, Itālijā; Maskavā un Permā, Krievijā; Dubaijā un Šārdžā, AAE, kā arī Parīzē, Francijā. Viņa ir sadarbojusies ar „Old Sorting Office” un Luīzes Bluī fondu Londonā, AK, Leilas Helleres galeriju Ņujorkā, ASV. Anastasija ir bijusi iesaistīta arī „Yarat” projektā „The Union of Fire and Water” Palazzo Barbaro 56. Venēcijas biennālē.

Savu starptautisko projektu vadības, ārējo attiecību un darba pieredzi ar māksliniekiem Anastasija iegulda Rīgas biennālē, kur viņa ir atbildīga par procesu pārvaldību un vadību. Viņa dzīvo un strādā Rīgā.

Olga Siveļa
Koordinatore

Olga Siveļa ir pazīstama ar lietpratīgu koordinatores un neatkarīgās kuratores darbu. Viņai ir pieredze ar visdažādākajiem mākslas projektiem, sākot no muzeja, laikmetīgās mākslas galerijas vai mākslas festivāla vadīšanas līdz pasākumu producēšanai.

Olga ir ieguvusi speciālistes diplomu mākslas vēsturē un tulkošanas studijās (2010) un maģistres grādu valodniecībā (2015) Sanktpēterburgas Humanitāro un sociālo zinātņu universitātē. Viņa uzsāka darba gaitas apmeklētāju apkalpošanas vadītājas amatā muzejā „Erarta” Sanktpēterburgā, kas ir lielākais laikmetīgās mākslas muzejs Krievijā. Pēc diviem gadiem viņa kļuva par tā starptautisko galeriju koordinatori un strādāja Sanktpēterburgā, Ņujorkā, Londonā, Cīrihē un Honkongā, lai popularizētu Krievijas laikmetīgo mākslu visā pasaulē. Viņa ir strādājusi „Manifesta 10”, kā arī bijusi „Geek Picnic” (2016) kuratore un 2015. gadā rīkojusi „YarkyFest” and „Art Prospect”. 2015. gadā viņa bija kuratora palīdze un galvenā producente Frānsisa Alīsa pirmajai personālizstādei Krievijā „Beyond the River: Afghan Projects 2010–2014” Sergeja Kurjohina Laikmetīgās mākslas centrā Sanktpēterburgā. Patstāvīgais darbs nekomerciālajā sektorā ietver attīstības direktores amatu lasītavas „APERTO” projektā (dibināts 2015. gadā), kas ir bibliotēka un laikmetīgās mākslas izpētes platforma, kuras ietvaros 2016. gadā sāka iznākt kultūras laikraksts „Aperto paper”.

Inese Dābola
Komunikāciju vadītāja

Ar vairāk kā desmit gadu pieredzi komunikācijā Inese ikdienā izstrādā stratēģijas un uzrauga to īstenošanu. Viņa ir Rīgā izvietotās komunikāciju aģentūras „HUGE” īpašniece.

Viņas plašā pieredze ietver kā komerciālus, tā arī nekomerciālus komunikācijas projektus, to izstrādi un īstenošanu. Kā stratēģis, strādājusi pie daudzu vietēju un starptautisku uzņēmumu projektiem un organizējusi to īstenošanu. Tostarp realizējusi vairākus sociālās atbildības projektus, kas ieguvuši plašu atzinību un veicinājuši sabiedriski sociālās kustības attīstību. Iepriekš vadījusi arī komunikācijas un sabiedrisko attiecību darbu lielākajā Latvijas mediju grupā „Diena”.

Par realizētajiem darbiem saņēmusi Baltic PR Awards.

„Pelham Communications”

„Pelham Communications” ir starptautiska vizuālās mākslas aģentūra, kas svarīgām kultūras organizācijām nodrošina zīmolu stratēģisko attīstību, mediju attiecības un digitālo izstrādi.

Londonā un Ņujorkā izvietotajai „Pelham” ir vairāk nekā divdesmit gadu kultūras komunikācijas prakse, kas ir devusi vērtīgu pieredzi sadarbībā ar pasaules ievērojamākajiem māksliniekiem, biennālēm, mākslas gadatirgiem, labdarības organizācijām, muzejiem un nekomerciālajiem fondiem, kolekcionāriem, galerijām un nodibinājumiem.

„Pelham” darbojas digitālo un sociālo mediju komanda, kurā strādā speciālisti, kas aptver stratēģiju, tirgvedību un satura izstrādi. „Pelham Communications” komanda sadarbojas ar plašu klientu loku no ASV, Ķīnas, Ganas, Vācijas, Spānijas, Šveices, Baltijas, Krievijas, Beļģijas, Turcijas, Īrijas, Somijas un Apvienotās Karalistes.

Komanda ir kompetenta starptautisko projektu pārvaldībā. Tā ir strādājusi pie daudziem vērienīgiem projektiem, tostarp Īrijas laikmetīgās mākslas biennāles „EVA International”, piecu valstu paviljoniem un sešiem papildu pasākumiem pēdējās četrās Venēcijas biennālēs.

Jaunumi

 
Riboca Save The Date Art

Izziņo Rīgas starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) norises datumus

jūn. 06, 2017

RIBOCA1 will open to the public in Riga, Latvia, on Saturday 2 June 2018, with a press preview and vernissage events from Thursday 31 May – Friday 1 June 2018.

A major initiative of the Riga Biennial Foundation, RIBOCA1 is set to pave the way for new opportunities for leading international and regional artists to engage with the rich cultural, historical and socio-political context of the city and its surrounds. 

Chief Curator Katerina Gregos and Associate Curator Solvej Ovesen are already in the process of selecting artists from the Baltic region as well as further afield to be included in RIBOCA1 next year. A significant proportion of works on display will be newly commissioned.

The biennial will unfold in several locations throughout the city centre of Riga. 

Elizabetes iela 19 - 6
Riga, LV-1010
Latvia
hello@rigabiennial.com

Design: Wiedemann Lampe

Saņemt jaunumus